Nu jau kompleksi skatoties uz dažādām situācijām, neatstāj sajūta, ka mūsu senvēsture palēnām dziest no ļaužu atmiņām. Iespējams, ka dziest pati vēlme par to atcerēties, grūti teikt.

Kopš pastāv Latvijas pilskalniem veltītā vietne, ir gadījies dzirdēt daudzas lietas. Tāpat neviļus uzmācas dažādi secinājumi. Krājas informācija, krājas jautājumi, bet gūtās atbildes neapmierina.

Nupat jauns akcents. Noskatījos LTV raidījumu “Ielas garumā”, kas bija veltīts Tukumam. Patīk šis raidījums, jo daudz interesanta uzzināts. Protams, pusstundā nav iespējams pastāstīt daudz, bet fundamentālas lietas tomēr prasās pieminēt, jo tas rada kaut kādu vispārēju priekšstatu. Piekrītu, raidījuma nosaukums ietver Lielo ielu, bet… raidījuma gaitā nonākam ganībās ārpus senās Tukuma robežas, pieminam slaveno kapu kalnu, kas arī nav uz Lielās ielas…. Tas tā – neliela epizode…

Tomēr prasās pieminēt, ka Tukumā atrodas pilskalns… ne tikai pilskalns, bet vesels senvietu komplekss, kas LiDAR skenējumā izskatās gana iespaidīgi. Latvijas teritorijā kaut kas līdzīgs ir atrodams tikai Tērvetē…

Taču raidījums sākas ar baznīcu un mūra pili un viss….

Tas nav pārmetums konkrētā raidījuma veidotājiem, bet tikai pārdomas par problēmu kopumā. Un tā ir problēma – Latvijas teritorijā ir milzīgs daudzums pirms kristietisma laika objektu – pilskalni, svētkalni, svētakmeņi utt. Ievērojamākie ir iekļauti tūrisma maršrutos, bet ne par to ir stāsts.

Atkārtošos – šīs vietas bieži vien ir aizaugušas un pamestas, lai gan iekļautas oficiālā reģistrā kā aizsargājami un valstij nozīmīgi objekti. Ir lietas, kas mūsu valstī nav līdz galam sakārtotas – nav norāžu uz šiem objektiem (uzskatu, ka tādām vajadzētu būt uz visiem objektiem, kas iekļauti oficiālos reģistros). Šeit darbs gan valsts, gan pašvaldību iestādēm.

Senvēstures objekti ir svarīga mūsu tautas atmiņas sastāvdaļa, kas parāda, ka mūsu senči te mituši jau sen. Tad radīsies kaut kāda loģika gan ķekatu atdzimšanai, Veļu laika ievērošanai utt.

Reizēm aizdomājos tiktāl, ka krustneši mūs tomēr pamatīgi sakāvuši – ceļam gaismā baznīcas un muižas, kas pēc tīras loģikas tomēr sanāk tādi kā iebrucēju radīti objekti. Par tiem pašiem pilskalniem reizēm dzirdu vien nievas – sak, “latvietis katru lietu, kas augstāka par metru, grib uzskatīt par kalnu” (pārfrāzēts komentārs pie kāda pilskalna apraksta).

Izskatās, ka mūsu sasaite ar savu senatni ir pamatīgi sarauta… Lai arī šķiet, ka esam sākuši celt gaismā mūsu senās zīmes un citas lietas, gribētos cerēt, ka tas nebeigsies kā Trakās dienas kādā supermārketā. Un te nav runa par nepamatotām alkām pēc kāda idealizēta pagānisma zelta laikmeta (arī dzirdēta frāze), te ir runa par to vai cienām paši sevi. Necienīsim savu senvēsturi, izgaisīsim kā tauta…